Hokeja Speciālists Normunds Sējējs Atklāj Savas Pieredzes Aizkulises Uzbekistānā: Cīņa par Disciplīnu un Fizisko Sagatavotību

Rīga, Latvija – Viens no pieredzējušākajiem Latvijas hokeja speciālistiem, Normunds Sējējs, kurš kopš pagājušā gada pilda Uzbekistānas valstsvienības galvenā trenera pienākumus, nesenā sarunā ar portālu “Sportazinas.com” sniedzis atklātu ieskatu par savu darbu un izaicinājumiem šajā Centrālāzijas valstī. Viņa stāstījums liek saprast, ka ceļš uz panākumiem jaunattīstības hokeja valstī ir bruģēts ar milzīgiem šķēršļiem, īpaši attiecībā uz sportistu fizisko sagatavotību un disciplīnu.

Sējējs, kurš Latvijā ir labi zināms ar savu karjeru gan kā spēlētājs, gan kā treneris un kluba menedžeris, stājoties pie Uzbekistānas izlases stūres, uzņēmās ambiciozu misiju – palīdzēt valstij nostiprināties starptautiskajā hokeja arēnā. Pagājušajā gadā viņa vadībā komanda piedzīvoja vēsturisku debiju Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) rīkotajās sacensībās, kas bija nozīmīgs solis Uzbekistānas hokeja attīstībā. Tomēr, kā atklāj pats Sējējs, šī debija nāca ar smagu darbu un negaidītām grūtībām, kas bieži vien nav redzamas no malas.

Visspilgtāk Sējējs raksturoja komandas fiziskās sagatavotības līmeni, kas atklāja šokējošu ainu. “Pērn man katrā treniņā vismaz trīs spēlētāji sēdēja aiz borta un vēma grozā,” intervijā “Sportazinas.com” atklāja Sējējs. Šis citāts spilgti ilustrē to, cik liels bija iztrūkums profesionālā sporta kultūrā un elementārā fiziskajā izturībā, ar ko saskārās Latvijas speciālists. Hokejs ir ātrs un fiziski prasīgs sporta veids, kurā bez izcilas kondīcijas nav iespējams konkurēt. Uzbekistānas hokejistiem, šķiet, bija jāapgūst pašas pamatskolas nodarbības.

Šāda situācija norāda ne tikai uz individuālu spēlētāju trūkumiem, bet arī uz sistēmisku problēmu – nepietiekamu jaunatnes hokeja sistēmu, kas nespēj sagatavot sportistus starptautiskā līmeņa slodzēm. Sējējam nācās sākt ar pašiem pamatiem, ieaudzinot ne tikai taktiskās iemaņas, bet arī profesionāla sportista domāšanu, uzturu un, protams, fizisko izturību. Disciplīnas ieviešana tādā vidē, kur tā acīmredzot nav bijusi prioritāte, ir milzīgs izaicinājums. Tas prasa ne tikai stingrību, bet arī pacietību un spēju motivēt spēlētājus mainīt savus ilgstoši veidotos ieradumus.

Sējējs, kurš pats ir pieredzējis spēlētājs un vadītājs ar vairāku gadu pieredzi KHL un Latvijas izlasē, noteikti ir piemērots cilvēks šim uzdevumam. Viņa zināšanas par to, kas nepieciešams starptautiskā līmenī, ir nenovērtējamas. Uzbekistānas hokejam ir potenciāls, taču tas ir jāattīsta soli pa solim, sākot ar fiziskās sagatavotības bāzes veidošanu un profesionālas attieksmes veicināšanu.

Latviešu trenera darbs Uzbekistānā ir ne tikai par uzvarām un zaudējumiem, bet gan par pamatu likšanu ilgtermiņa attīstībai. Tas ietver ne tikai pieaugušo izlases trenēšanu, bet, visticamāk, arī konsultēšanu jaunatnes hokeja programmu izveidē un attīstībā. Sējējs ar savu pieredzi var kļūt par katalizatoru, kas palīdzēs Uzbekistānai izveidot stabilu hokeja sistēmu.

Lai gan Sējēja atklāsmes par sākuma grūtībām ir skarbas, tās vienlaikus ir arī reālistisks ieskats jebkuras jaunattīstības hokeja valsts izaicinājumos. Veiksmīga disciplīnas ieviešana un fiziskās sagatavotības uzlabošana būs atslēga uz to, lai Uzbekistānas hokejs nākotnē varētu ne tikai piedalīties IIHF turnīros, bet arī kļūt par konkurētspējīgu spēku savā divīzijā. Sējēja darbs šajā kontekstā ir ne tikai trenera pienākums, bet arī misija, kas prasa milzīgu enerģiju un pārliecību par izvēlēto ceļu.