2007. gads bija nozīmīgs daudzās jomās – tas iezīmēja seriāla “Soprāni” beigas, iPhone debiju un “subprime” hipotekārās krīzes sākumu. Taču automobiļu pasaulē vissvarīgākais notikums bija Nissan GT-R ienākšana tirgū. Šis auto, ko mīļi dēvē par “Godzillu”, pat šodien ar saviem parametriem joprojām iedveš cieņu: 473 zirgspēki, visu riteņu piedziņa un apbrīnojami ātrs 7 minūšu un 38 sekunžu aplis Vācijas slavenākajā sacīkšu trasē – Nirburgringā. Tomēr ir vēl kaut kas būtisks, ko cilvēki bieži vien aizmirst vai varbūt pat nekad nav zinājuši par GT-R – tas bija tīras, nefiltrētas programmatūras izcilības auto.
GT-R iekšējā darbība uz visiem laikiem mainīja automobiļu nozari. Un runa nav tikai par tā dubultsajūga transmisiju vai inovatīvo visu riteņu piedziņas sistēmu, bet gan par tehnoloģiju, par kuru autoražotāji sapņoja jau kopš 90. gadu sākuma: bremžu vektorēšanu. Tā bija transportlīdzekļa dinamikas “baltais valis” – grūti sasniedzams mērķis, kas solīja revolucionizēt vadāmību.
Inženierijas izpratnē izcila transportlīdzekļa vadāmība rodas no absolūtas autoritātes pār tā uzvedību. Tas nozīmē, ka inženieri vēlas precīzi definēt, kā automašīna uzvedas katrā situācijā, neatkarīgi no ceļa apstākļiem vai braukšanas stila. Agrāk, īpaši pirms GT-R ēras, inženieri paļāvās uz sarežģītiem mehāniskiem risinājumiem un viltīgiem trikiem. Tādas lietas kā Porsche daudzsviru Weissach ass vai Mercedes 190E aizmugurējā piekare bija inženierijas problēmu risinājumi, kas saistīti ar dinamisko uzvedību, vai nu lai sasniegtu vēlamo braukšanas komfortu, vai specifiskas vadāmības īpašības.
Bija nepieciešams dziļi izprast daudzsviru piekares sarežģītību, ņemt vērā, kā tā deformēsies slodzes ietekmē, un risināt visu to problēmu pārpilnību, kas var rasties, sarežģījot mehāniskās sistēmas. Protams, var automašīnai uzlikt stingru atsperi un cietus bukses, lai tā labi vadītos, taču braukšana būs neciešama un neērta. Mehāniski var paveikt tikai tik daudz, un vienmēr bija jāmeklē kompromisi starp komfortu un veiktspēju.
Kādā brīdī 2010. gados mehāniskās piekares attīstība bija sasniegusi savu gandrīz teorētisko maksimumu. Tomēr situācija krasi mainījās, kad inženieri sāka plaši izmantot simulācijas rīkus, lai modelētu un prognozētu transportlīdzekļu uzvedību. Pēkšņi kļuva salīdzinoši viegli izgatavot šasiju un piekares sistēmu, kas bija pietiekami stingra, lai pareizi darbotos ekstremālās situācijās, tomēr joprojām spētu absorbēt nelīdzenumus un plaisas uz ceļa, nodrošinot pieņemamu komfortu.
GT-R šo attīstības punktu sasniedza agrāk nekā gandrīz jebkurš cits auto. Viens no galvenajiem GT-R izstrādes pamatprincipiem, ko vadīja galvenais inženieris Kazutoši Mizuno, bija diezgan provokatīvs: viņš uzskatīja, ka svars ir laba lieta. Viņa teorija bija, ka lielāks svars nozīmē lielāku riepu slodzi, kas savukārt nodrošina lielāku saķeri. Ja uztver viņa vārdus burtiski, viņš varētu šķist traks vai vismaz ļoti ekscentrisks.
Taču, lasot starp rindiņām, kļūst skaidrs, ka šis “svara risks” patiesībā bija vērsts uz GT-R virsbūves un tā galveno apakškomplektu kopējās stingrības palielināšanu. Nissan lepojās ar noteiktu virsbūves daļu augsto stingrību, taču nekad īsti neatklāja savus noslēpumus par to, kā tas tika panākts. Tika minēti iespaidīgi skaitļi – virs 50 000 Nm/grādu bīdes paneļiem un apakšrāmjiem, kas konkurēja pat ar dažiem no stingrākajiem mūsdienu superauto. Visticamāk, tas bija tāpēc, ka GT-R bija nepieciešami pastiprinājumi, lai tiktu galā ar tā paša paredzamo svaru un milzīgo jaudu; tādējādi iespēja uzlabot stingrību tika izmantota, nevis radīta no nulles.
Neskatoties uz to, GT-R joprojām bija smags auto, un tieši šeit programmatūra spēlēja izšķirošu lomu. Tā ļāva integrēt un kontrolēt visas šīs mehāniskās inovācijas, radot sinerģiju, kas iepriekš nebija iespējama. Bremžu vektorēšana un citas programmatūras vadītas sistēmas spēja kompensēt svara trūkumus, precīzi sadalot griezes momentu un bremzēšanas spēku, lai nodrošinātu nepārspējamu vadāmību un stabilitāti, kas definēja “Godzillas” leģendu. Tādējādi Nissan GT-R demonstrēja, ka nākotne pieder nevis tikai tīrai mehānikai, bet gan inteliģentai mehānikas un programmatūras kombinācijai.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
