Latvijas futbola sabiedrībā turpinās diskusijas par nacionālās izlases sniegumu, īpaši pēc nesenā Baltijas kausa izcīņas, kurā komanda atkal nespēja izcīnīt trofeju. Ar savu viedokli par galvenā trenera Paolo Nikolato darbu un komandas attīstības virzienu dalījies pazīstamais Latvijas futbola treneris Jurģis Kalns, kurš savas domas pauda sarunā ar Valdi Valteru kanālā “11LV TV” vietnē “Youtube”.
Jūnijā notikušajā Baltijas kausā Latvijas izlase demonstrēja pretrunīgu sniegumu. Pusfinālā dramatiskā cīņā pret kaimiņiem lietuviešiem nācās atzīt pārākumu pēcspēles 11 metru sitienu sērijā. Savukārt otrajā mačā, cīnoties par trešo vietu, Latvijas futbolisti ar minimālu rezultātu 0:1 piekāpās Fēru salām, tādējādi jau ceturto reizi pēc kārtas paliekot bez Baltijas kausa trofejas. Šie rezultāti radījuši vilšanos fanu vidū un veicinājuši diskusijas par komandas nākotnes stratēģiju.
Jurģis Kalns savā vērtējumā bija tiešs un kritisks, īpaši attiecībā uz izvēlēto spēles stilu. Viņš norādīja uz fundamentālu problēmu, kas, viņaprāt, kavē Latvijas futbola attīstību. “Apspriežot pasaules čempionātu, mēs pieskaramies stilam, kādos spēlē komandas, pieskaramies veidam, kā futbols, iespējams, attīstīsies,” sacīja Kalns. “Tas, ko mēs šobrīd darām, ir diametrāli pretējs. Itālis nekad neņems padomu no latvieša. Un mēs šeit mēģinām ieviest to, kas tur nestrādā. Un tā ir tā lielākā problēma šobrīd.”
Treneris uzsvēra nepieciešamību domāt ilgtermiņā un prognozēt futbola nākotnes tendences. Viņaprāt, Latvijas izlasei būtu jāskatās astoņus, desmit vai pat 12 gadus uz priekšu, lai spētu paredzēt, kāds būs futbols un atrast treneri, kurš spēs ieviest nepieciešamos jaunievedumus. “Mums jāskatās astoņi, desmit, 12 gadi uz priekšu un jāmēģina uzminēt, kāds būs futbols. Un jāmeklē treneris, kurš spēs dot to jaunievedumu, vadoties pēc tā, kāds būs futbols nākotnē. Jā, rezultāts, iespējams, būs bēdīgāks nekā šobrīd. Bet jāiespēlē sistēma,” pārliecināti pauda Kalns, uzsverot, ka rezultātu upurēšana īstermiņā var būt nepieciešama, lai attīstītu ilgtspējīgu spēles sistēmu.
Kalns pauda neizpratni par komandas uzbrukuma darbībām, kas, viņaprāt, ir neefektīvas. “Man ir nesaprotams gan stils, gan veids, mums ir viens uzbrucējs, viens spēlētājs soda laukumā pret Lietuvu, pret Fēru salām,” kritizēja treneris. Šāda taktika, kurā uzbrukuma fāzē soda laukumā atrodas tikai viens spēlētājs, būtiski samazina vārtu gūšanas iespējas un apgrūtina pretinieku aizsardzības uzlaušanu. Viņš to ilustrēja ar statistikas faktu: “Viens spēlētājs soda laukumā un mēs brīnāmies, ka mums ir viens sitiens vārtu rāmī.” Šī problēma skaidri parādīja komandas nespēju radīt pietiekami daudz bīstamu momentu pie pretinieku vārtiem.
Tomēr Jurģis Kalns nebija pilnībā negatīvs savā vērtējumā. Viņš atzina, ka Paolo Nikolato vadībā ir panākti zināmi uzlabojumi komandas aizsardzības darbībās. “Tas zīmējums, kas mums ir, tas patiesībā nav slikts,” viņš teica, piebilstot, ka “iespējams, nākamais treneris pēc Nikolato varēs pateikt viņam paldies par aizsardzības darbībām, kuras ir iemācītas spēlētājiem.” Tas liecina, ka, lai gan uzbrukuma potenciāls ir vājš, komandas aizsardzības organizācija ir kļuvusi stabilāka. Šis aspekts varētu būt labs pamats nākotnes izmaiņām, ja tiks atrasts veids, kā sabalansēt stabilu aizsardzību ar efektīvu un modernu uzbrukuma spēli.
Kopumā Jurģa Kalna paustais viedoklis izceļ būtisku dilemmu Latvijas futbolā: vai turpināt strādāt ar pieejamajiem resursiem un taktiku, kas, iespējams, ir novecojusi, vai riskēt ar īstermiņa rezultātiem, lai ieviestu inovatīvas un nākotnē vērstas spēles sistēmas. Šī diskusija noteikti turpināsies, meklējot labāko ceļu Latvijas nacionālās futbola izlases attīstībai.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
