Tīna Lūse: Gerharda pēcteča uzdevums riepu apsaimniekošanā

Gadu pēc tam, kad plašāka sabiedrība uzzināja par milzu riepu kalniem Čiekurkalnā, daudz kas ir paveikts situācijas uzlabošanā. Normatīvo aktu bāzē ir veikti uzlabojumi, bet galvenais izaicinājums ir panākt reālu kontroli un likumu pildīšanu. Nozares sakārtošanā aktīvi iesaistās arī pati industrija, piedāvājot iniciatīvu, kam ir jāveicina domāšanas maiņa importētāju un apsaimniekotāju vidū.

 Novembra sākumā Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija (LRAA) parakstīja sadarbības memorandu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Galvenais punkts šajā dokumentā bija panākt to, ka praksē tiek iedzīvināts princips “nauda seko riepai”, kas likumā jau sen ir nostiprināts, bet dzīvē nedarbojas. LRAA ieskatā jaunajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram būs nepieciešama stingra politiskā griba, lai panāktu, ka Latvijā nevar brīvi darboties komersanti, kuri klaji ignorē likumu, vai arī pilda to tik formāli, cik nepieciešams nodokļa atbrīvojuma saņemšanai.

Ko nozīmē “nauda seko riepai”?

Importētājam, kurš pirmais Latvijā realizē riepas (jaunas vai lietotas), atbilstoši normatīvo aktu prasībām, ir izvēles iespēja – vai nu maksāt dabas resursu nodokli 660 eiro apmērā par katru ievesto riepu tonnu, vai arī noslēgt līgumu ar videi kaitīgu preču apsaimniekošanas uzņēmumu un saņemt atbrīvojumu no nodokļa nomaksas.

 

Likums nosaka, ka nodokļa maksātājam, kurš iegūst šo atbrīvojumu, ir pienākums segt videi kaitīgo preču atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, ieskaitot to dalīto vākšanu, šķirošanu un pārstrādi vai reģenerāciju. Tas nozīmē, ka, noslēdzot šādu līgumu, konkrētā importētāja pienākums ir panākt, ka apsaimniekotājs tā ietvaros nodrošinās nolietoto riepu pilnu apsaimniekošanas ciklu – sākot ar savākšanu no tirdzniecības vietām un beidzot ar pārstrādi.

 

Tas arī nozīmē, ka jebkurai tirdzniecības vietai, kas iepērk riepas no importētāja, kurš likuma prasības pilda pēc būtības, ir jābūt skaidrībai, kur tas varēs nodot nolietotās riepas to tālākai apsaimniekošanai. Šajā gadījumā komersantam par to nav jāmaksā papildu atlīdzība, jo importētājs par to jau ir norēķinājies. Tas arī nozīmē, ka jebkurai tirdzniecības vietai, kurā tiek pārdotas jaunas vai lietotas riepas (tas attiecas arī uz internetu) ir jāpieņem no pircējiem bez maksas nolietotās riepas attiecīgā apjomā. Tas ir tādēļ, ka importētājs, kurš ir atbilstoši izpildījis likuma prasības, par to jau ir samaksājis.

Kas notiek (vai drīzāk nenotiek) realitātē?

Realitātē diemžēl notiek tā, ka tirdzniecības vietas nolietotās riepas no patērētājiem nereti nepieņem vispār vai arī to dara par papildus maksu. Virknei komersantu nolietoto riepu pieņemšana par atsevišķu samaksu ir kļuvusi par papildu ieņēmumu avotu. Šajā situācijā gan gala patērētājs par nolietoto riepu apsaimniekošanu ir spiests maksāt divreiz. Pie tam, tas ne vienmēr garantē, ka riepas nonāks pārstrādes uzņēmumā.

Problēmas rodas arī ar mazām tirdzniecības vietām, kas pārdod nelielu skaitu dažādu importētāju riepas. To apsaimniekošana ir uzticēta dažādiem uzņēmumiem un attiecīgi tiem rentabilitātes apsvērumu dēļ ir neiespējami nodrošināt efektīvu apsaimniekošanu. Tajā pašā laikā likums nosaka, ka importētajam ir jāseko līdzi tam, vai no šīm tirdzniecības vietām tiek nodrošināta iespēja nolietotās riepas nodot konkrētajam apsaimniekotājam. Šis jautājums ir jārisina līgumā ar apsaimniekotāju, citādi riepām šādā tirdzniecības vietā, kur nav iespējams nodrošināt apsaimniekošanas prasību izpildi, nav jānonāk.

Nevar nepieminēt arī tirgū pastāvošo problēmu ar apsaimniekotāju godaprātu, par ko liecina pērn piemērotie milzu sodi dažiem no apsaimniekotājiem par pienākumu nepildīšanu. Šādu komersantu biznesa modelis ir pavisam vienkāršs – paņemt naudu no importētājiem par apsaimniekošanu, bet riepas savākt un nepārstrādāt vai arī nesavākt vispār. Realitātē tie importētājiem it kā var piedāvāt ļoti pievilcīgu maksu par apsaimniekošanas “pienākumu izpildi”, jo pašu apsaimniekošanu nereti pat negrasās pildīt. Šajā situācijā atkal vēlos uzsvērt importētāja atbildības aspektu – slēdzot līgumu ar apsaimniekotāju, kā dēļ tiek iegūts nodokļa atbrīvojums, tam tomēr ir jāpievērš uzmanība, vai par piedāvāto cenu ir iespējams veikt pilnvērtīgu apsaimniekošanu un jāpārliecinās, kādu servisu apsaimniekotājs par konkrēto cenu piedāvā.

 

“Riepa ar rītdienu” – iniciatīva likuma prasību ievērošanai

Importētāji varētu iebilst – kādēļ tiem būtu jāuzņemas atbildība par to, ko dara viņu sadarbības partneri, jo īpaši apsaimniekošanas uzņēmumi. It īpaši tādēļ, ka pēdējos licencē valsts. Lai tad valsts tos arī uzrauga. Nemēģinot mazināt valsts atbildību uzraudzības stiprināšanā, ir jāuzsver, ka importētāji šādu paaugstinātas atbildības latiņu paši brīvprātīgi uzņemas, izvēloties noslēgt līgumu ar apsaimniekotāju, un tādējādi iegūstot dabas resursu nodokļa atbrīvojumu. Tādējādi importētājs par katru ievesto riepu tonnu maksā 5-4 reizes mazāk nekā tam būtu jāmaksā dabas resursu nodokļa veidā. 

Attiecīgi, tā ir importētāja atbildība savām ievestajām riepām iedot līdzi informāciju par to, kurš apsaimniekotājs un kurā vietā tās pēc nolietošanas savāks un nogādās pārstrādei. Tieši par šī pienākuma pienācīgu izpildi, t.i., izpildi pēc būtības, importētājs ir saņēmis nodokļa atbrīvojumu, ne jau par apsaimniekošanas līguma noslēgšanu “ķeksīša pēc”.

 Saskaroties ar realitāti, ka likuma prasības netiek pildītas, vai arī tiek pildītas virspusēji, LRAA un tās biedri nonāca pie secinājuma, ka nepieciešams ieviest atpazīstamības zīmi, kas palīdzētu identificēt tos importētājus un tirdzniecības vietas, kuri darbojas atbilstoši likuma prasībām.

Tā radās “Riepa ar rītdienu”, kuras ideja ir pavisam vienkārša – iegādājoties riepas ar šo atpazīstamības zīmi, savas vecās riepas atbilstošā skaitā attiecīgajā tirdzniecības vietā iespējams atstāt bez maksas. Zīme attiecas gan uz jaunām, gan lietotām riepām, kā arī gan uz tirdzniecību servisos un tamlīdzīgās tirdzniecības vietās, gan arī uz pārdošanu internetā.

Gribu īpaši uzsvērt, ka tā nav īstermiņa akcija, kas beigsies pēc mēneša vai gada. “Riepa ar rītdienu” ir ilgtermiņa apliecinājums, kas izgaismo tos importētājus un to sadarbības partnerus, kuri atbildīgi izvēlējušies apsaimniekotāju un pilda likumā noteiktās prasības nolietoto riepu apsaimniekošanas jomā. Šis apliecinājums nozīmē arī to, ka importētāji var būt pārliecināti, ka to samaksātā nauda par apsaimniekošanu patiešām nonāks līdz riepu pārstrādes uzņēmumam un tās tiks pārstrādātas, nevis sakrautas kaudzē pilsētas centrā vai aizvestas uz mežu.

Esam gandarīti, ka tirdzniecības vietu skaits, kurās izvietota atpazīstamības zīme, ar katru nedēļu arvien palielinās. Nu jau tās ir 90 vietas visā Latvijā – un šis rezultāts ir panākts, iesaistoties tikai diviem importētājiem. Nav grūti iedomāties, kādas būtu sekmes, ja savus pienākumus pilnībā pildītu visi importētāji. Tas par 90% atrisinātu nolietoto riepu savākšanas punktu deficītu – jo riepu savākšana no lietotāju viedokļa tiktu padarīta maksimāli ērta – nolietotās riepas būtu iespējams atstāt jauno (t.sk., lietoto) riepu iegādes vietā un brīdī.

Būtībā “Riepa ar rītdienu” iezīmē nopietnu pagriezienu domāšanas maiņā importētāju pusē. Tie komersanti, kuri šo atpazīstamības zīmi lieto, ir apliecinājuši, ka ir gatavi pilnvērtīgi pildīt tos pienākumus, kas no tiem tiek sagaidīti par nodokļa atbrīvojuma piešķiršanu, kā arī skaidri pateikuši, ka viņu atbildība pret Latvijas valsti un vidi nebeidzas ar apsaimniekošanas līguma parakstīšanu.

Jaunās valdības darāmie darbi

Šis pilnīgi noteikti ir priekšnosacījums tam, lai šī sistēmu spētu turpināt darboties, jo alternatīva valsts pusē būtu iekasēt nodokli pilnā apmērā un monopolizēt nolietoto riepu apsaimniekošanu, ieviešot depozīta sistēmu vai tamlīdzīgus risinājumus. Šāda prakse tiek īstenota Somijā, taču tai ir kāds būtisks mīnuss. Lai gan tā sakārto tirgu, sistēma nav balstīta tirgus ekonomikas principos un tādējādi tiek iznīcināta konkurence. Asociācijas ieskatā, Latvijas atbildīgajām institūcijām un arī pašiem iesaistītajiem komersantiem ir jāpieliek visas pūles, padarītu efektīvu un kontrolētu esošo sistēmu.

Papildu uzņēmēju pašregulācijas mehānismu kā “Riepa ar rītdienu” atbalstīšanai, ir kritiski svarīgi, ka jaunā valdība stiprinātu Valsts vides dienesta un arī Valsts ieņēmumu dienesta kapacitāti riepu importa un dabas resursu nodokļa administrēšanas jomā. Pirmkārt sekojot līdzi komersantiem, kas piedalās videi kaitīgo preču, t.sk., jaunu un lietotu riepu tirdzniecībā, un nodrošinot, ka tie visi tiek pakļauti dabas resursu nodokļa sistēmai. Pašlaik šī uzraudzība ir praktiski neeksistējoša. Otrkārt, attiecībā uz tiem komersantiem, kuri saņēmuši nodokļa atbrīvojumu un pēc tam neizpilda likuma prasības, ir jāpanāk reāla atbildības piemērošana – pie tam gan apsaimniekotāju, gana arī importētāju pusē, kā tas šobrīd notiek Igaunijā.

Publicēts portālā Delfi.lv 24.11.2018.