Princips “nauda seko riepai” nestrādā

Lai gan likumā ir skaidri atrunāts, kā tiek īstenots princips “nauda seko riepai”, redzam, ka praksē tas nestrādā nepietiekamas kontroles un atsevišķu komersantu negodprātīgas rīcības dēļ.

Princips “nauda seko riepai” paredz, ka importētājam atbilstoši normatīvo aktu prasībām ir divas izvēles iespējas – maksāt dabas resursu nodokli 660 eiro apmērā par katru ievesto riepu tonnu vai arī noslēgt līgumu ar videi kaitīgu preču apsaimniekošanas uzņēmumu un saņemt atbrīvojumu no nodokļa nomaksas.

Likums arī nosaka, ka nodokļa maksātājam, kurš iegūst šo atbrīvojumu, ir pienākums segt videi kaitīgo preču atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

Tas nozīmē, ka ikvienai tirdzniecības vietai, kas iepērk riepas no importētāja, vajadzētu būt skaidram, kur tas varēs nodot nolietotās riepas tālākai apsaimniekošanai, bet gala patērētājam nav papildus jāmaksā par riepu apsaimniekošanu, jo importētājs par to jau ir norēķinājies. Taču praksē lietas notiek citādi.

Ar mums ik dienas sociālajos tīklos, elektroniski vai zvanot sazinās daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri stāsta, ka saskaras ar pilnīgi citādu situāciju, nekā tam vajadzētu būt saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

Ir tirdzniecības vietas, kas no pircējiem nolietotās riepas vispār nepieņem vai dara to tikai par atsevišķu samaksu.

Tas nozīmē, ka ir virkne komersantu, kuriem riepu pieņemšana par maksu ir kļuvusi par papildu ieņēmumu avotu, vai arī līdz tiem nenonāk informācija no importētāja par noslēgtajā apsaimniekošanas līgumā paredzētajām riepu utilizācijas iespējām.

Neviens no šiem rezultātiem neliecina par likuma prasību ievērošanu pēc būtības, un gala patērētājs tiek nostādīts situācijā, kad tas par riepu apsaimniekošanu maksā vai nu divas reizes, vai arī tam vispār nav kur nolietotās riepas nodot.

Rodas jautājums: par ko importētāji saņem nodokļa atbrīvojumu – par apsaimniekošanas līguma formālu noslēgšanu vai tomēr par to, ka tiek nodrošināta nolietoto riepu reāla apsaimniekošana?

Manuprāt, šajā aspektā ir nepieciešams panākt kvalitatīvu vērtību un domāšanas maiņu – ja man tiek piešķirta nodokļa atlaide, tad tas ir mans, nevis valsts pienākums nodrošināt, ka manas darbības rezultātā vide Latvijā kļūst tīra.

Saskaroties ar realitāti, ka likuma prasības netiek pildītas vai arī tiek pildītas virspusēji, asociācija un tās biedri secināja, ka nepieciešams ieviest atpazīstamības zīmi, kas palīdzētu identificēt tos importētājus un tirdzniecības vietas, kuri darbojas atbilstoši likuma prasībām. Tā radās “Riepa ar rītdienu”.

Tā ir kā mārketinga kampaņa likuma prasību izskaidrošanai un iedzīvināšanai. Ideja ir pavisam vienkārša – iegādājoties riepas ar šo atpazīstamības zīmi, savas vecās riepas atbilstošā skaitā attiecīgajā tirdzniecības vietā iespējams atstāt bez maksas.

Autore ir Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāja Tīna Lūse (Komentārs ir publicēts “Latvijas Avīzē” 27.11.2018.).